Ģeopatogēnās zonas veidojas virs tukšumiem zemē, virs pazemes ūdens plūsmām, virs bijušo upju gultnēm, zemes garozas lūzumiem un citur. Tādās vietās mainās ģeomagnētiskais lauks, radiācijas līmenis, augsnes elektrovadāmība un citi parametri. Visas šīs izmaiņas ietekmē cilvēka veselību.
Ja par to, ka celtniecība nav pieļaujama izgāztuvju un tehnogēno zonu tuvumā, zina daudzi, tad ģeopatagēno zonu izstarojums, kā zināms, vispār netiek ņemts vērā, neskatoties uz to, ka celtniecības normu un noteikumu projektā ir noteikta pārbaude uz ģeopatogēno zonu klātbūtni.
Ģeopatogēnās zonas par sevi dod zināt ar dažām sekundārām pazīmēm. Pie tām var pieskaitīt tādas kā sienu deformācija un sagrūšana, sienu samirkšana, pelējuma, rūsas un sūnu parādīšanās, ēku daļas nosēšanās, ceļu, komunikāciju lokāls sagruvums, fizisko procesu un ķīmisko reakciju normālas darbības traucējumi, cilvēku un dzīvnieku pataloģiju stabila klātbūtne, koku deformācijas, krauju veidošanās.
Balstoties uz ievērojamā biofiziķa I.Janicka datiem, 50% Maskavas atrodas geopatogēnā riska zonā, divu zemes lūzumu sistēmu ietverta. Šī sistēma sastav no blokiem, kas kustas dažādos virzienos, un tos atdala lūzumi. Spēcīgāko noslīdējumu vietas izsauc avārijas ūdensapgādē, grauj kanalizācijas kolektoru un siltumapgādes sistēmu. Tie nami un celtnes, kas ir uzceltas uz ģeoloģiskām neviendabībām, uz lūzumiem, uz vecu upju gultnēm un uz apakšzemes ūdens plūsmu sistēmām, tiek sagrauti un tie ir pakļauti kaitīgajam „zemes starojumam”, bet zemes grunts kustības kustina arī māju sienas.
Ņemot vērā ģeopatogēno zonu kaitīgo ietekmi, arhitektiem un celtniekiem, sākot celt dzīvojamās mājas, rūpnieciskus objektus, kā arī ceļu būvē, bez inženier-ģeoloģisko pētījumu datiem ir jābūt pieejamām arī rajona struktūr-geoloģiskā karte un celtniecības teritorijas biolokācijas karti.
