asola-geo.1s.lv

1. Ģeopatogēno zonu daba.

Geopatogēnās zonas – tie ir ierobežoti apgabali, kuros tiek novērotas ģeoelektrisko un ģeomagnētisko lauku diennakts dinamikas anomālijas. Ģeopatogēnās zonas negatīvi ietekmē jebkuru bioloģisku organismu, tai skaitā cilvēku.

Eksistē daudzas ģeopatogēno zonu veidošanās hipotēzes. Ģeofiziķi saista to ar starojumu, kas nāk no zemes dzīlēm, citi zinātnieki balstās uz hipotēzi, ka zemeslode ir gigantisks kristāls, kur kristāliskā režģa virsotnēs un ribās koncentrētas anomālās fiziskās zonas. Tur vienmēr notiek kaut kas neskaidrs, neparasti notikumi, kas liecina par Zemes un Kosmosa kopību.

Gustavs fon Pols savos pētijumos apgalvoja, ka šo parādību iemesls ir tā saucamais „telūriskais starojums” (no grieķu valodas – teluss-zeme), kurš nāk no zemes dzīlēm. Starp citu, īstas skaidrības par šo zonu novietojumu un to dabu šim zinātniekam tā arī neradās. Tikai tika noskaidrots, ka šīs zonas piesaista nelaimi.

Čehu ārsts Oldrihs Jurizeks, kurš 30 gadus nostrādāja par Morāvijas apgabala onkologu, nonāca pie secinājuma, ka nelaimes pamatā ir pazemes pataloģija. Viņš noskaidroja, ka cilvēkiem, kas dzīvo mājās, kuras uzceltas bijušo ūdenskrātuvju vietās, izkaltušu upju gultņu vietās, applūstošās zemēs, ir ievērojami lielāks priekšlaicīgas nāves risks.

Līdz ar to tika secināts, ka ģeopatogēnās zonas veidojas vietās, kur notiek pazemes ūdeņu kustība. Piesaistot ģeofiziķus, tika konstatēts svarīgs fakts – ģeopatogēnās zonas veido nevis vienkārša ūdens kustība, bet gan to krustpunkti, kuru rezultātā veidojas ūdens virpuļi un, jo lielāks ir ūdens ātrums, jo lielāka negatīvā ietekme uz organismu. Pie tam ievērojamu lomu spēlē dažādi zemes garozas lūzumi, karsta slāņa alas un tukšumi klinšu slānī, kuri atrodas zem virsējā zemes slāņa, kā arī virs dažādu rūdu slāņiem un vietās, kur krustojas pazemes tehnoloģiskās komunikācijas (kanalizācija, ūdensvads, metro utt.)

Viens no zinātniekiem, kas nopietni uztvēra šo „slikto vietu” eksistenci, bija poļu zinātnieks Rodvanovskis no Varšavas Politehniskā institūta, kurš kritiski analizējot pieejamo informāciju, pieņēma, ka šo ūdens plūsmu kruspunkti darbojas kā lēcas, kas fokusē un pastiprina telūrisko starojumu.

Somu zinātnieks V.Altonens (1950 g.) nonāca pie secinājuma, ka zemē atrodas sava veida sazarotas starveida līnijas. Tās ir tās līnijas (joslas) uz kuram reaģē rīkstnieki.

Vadošais vācu ģeopatalogs A.Kobišnē secināja, ka ūdens artēriju krustpunktos rodas „elektromagnētiskais spraigums”, kura iedarbībā atbrīvojas neironi, kas cilvēka ķermenī pārvēršas par protoniem un šo pārvērtību rezultātā veidojas alfa-stari, kas izsauc daudzpusējus cilvēka organisma traucējumus.

1. Ģeopatogēno zonu atrašanās vieta

1953. gadā F.Šnegenburgegs savā darbā „Ierosmes joslas un tīklveida sistēmas” raksta, ka doktors Kurri ir atradis, ka ģeopatogēnās joslas veido tīklu, kuru veido paralēlas līnijas, kas vērstas no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem un perpendikulāri – no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Šīs līnijas aptver visu zemeslodi.

Praktiskie pētījumi liecina, ka šo joslu krustošanās rezultātā izveidojas četrstūris – taisnstūris ar lielumu 2 * 2,5 metri (Hartmana tīkls) vai 5 * 6 metri (Kurri tīkls).

Hartmans izveidoja tā saucamo G-tiklu, kurā ģeopatoloģiskās līnijas un krustpunkti atkārtojas ik pēc 2 metriem no Ziemeļiem un Dienvidiem, un ik pēc 2,5 metriem no Austrumiem uz Rietumiem. Pēc 10 metru intervāla abos virzienos tiek konstatēti spēcīgi enerģētiskie fontāni – pašas kaitīgākās vietas. Tā tiek iegūti ģeopatogēnie meridiāni un paralēles.

Krustpunktos jeb mezglos, kur tie krustojas, starojums ir visspēcīgākais. Ja ir augsta saules aktivitāte, kura notiek ik pēc 11 gadiem, ģeopatogēnās joslas ir visplatākās.

S. Solovjovs savos novērojumos secināja, ka pirmās pakāpes joslas pie mierīgas Saules aktivitātes, ir ar platumu 20 līdz 30 cm, bet Saules aktivitātes gados līdz pat 70 cm. Platums mainās arī atkarībā no sezonas, diennakts laika un no citiem faktoriem, kas ir saistīti ar Zemes atrašanas vietu attiecībā pret Sauli, Mēnesi un planētām.

3. Ģeopatogēno zonu ietekme uz augiem un dzīvniekiem.

Ģeopatogēnās zonas ietekmē visu dzīvo. Tie dzīvnieki, kas radušies pirmie evolūcijas rezultātā, ļoti mīl atrasties ģeopatogēno joslu tuvumā. Tie ir zivis, kukaiņi, putni un čūskas. Meža sarkanās skudras ceļ savas mājas joslu krustpunktos. Bišu novērojumos tika konstatēts, ka medus daudzums pieaug, ja strops atrodas ģeopatogēnā joslā. Šeit gan ir jāņem vērā tāda nianse, ka bitenieki apgalvo, ka uz ziemu strops ir jāpārliek neitrālā vietā.

Savukārt zīdītājiem ģeopatogeno joslu ietekme ir negatīva. Tie jūt šīs joslas un cenšas no tām izvairīties. Zirgs, govs, cūka un kaza slikti ēd un guļ kaitīgā vietā. Suns vienkārši pārnesīs savu guļvietu uz citu vietu. Izņēmums-kaķis. Tā starojums pašam ir negatīvs un pamatā tas atrodas neitrālā vietā, bet ekstremālās situācijās, kad ir ļoti vīlušies, tad tie dodas uz ģeopatogēnām zonām. Ķenguri ir līdzīgi kaķiem.

Bet paši neatlaidīgākie riskantās dzīves meklētāji ir skudras un zirnekļi. Tieši pēc šo kukaiņu atrašanās vietas var secināt, kur cilvēkam ir retāk jāuzturas.

No augiem īpaši jūtīgi uz biopatogēnām joslām ir tādi koki kā liepa, buks, ceriņi, bumbiere un ābele. Tie slikti aug pat ģeopategēno joslu tuvumā. Apse – tieši pretēji, ļoti labi aug uz šīm joslām. Augiem, kokiem un puķēm ir dažāda starojuma polaritāte. Tie koki un augi, kuru starojums ir pozitīvs, uz ģeopatogēnām zonām, kur starojums arī ir pozitīvs, jūtas slikti. Biopatogēno joslu tuvumā labi jūtas nezāles un indīgi augi.

J.Valdmanis to saista ar augsnes sastāvu. Salīdzinot ģeopatogēno joslu augsni ar neitrālu. Tika konstatēts, ka visu svarīgāko 12 elementu daudzums neitrālā joslā ir 75 %, bet ģeopatogēnā – 25 %. Pie tam tas novērojams gan pļavās, gan mežā.

G.Riņķis šo elementu sadalījumu skaidro ar parastu izskalojumu, jo vietās, kur rīkste reaģē, ir mitrāka augsne un pazemes ūdeņi ir tuvāk horizontam. Tas izskaidrojot, kāpēc ģeopatogēnās joslās labāk aug nezāles, bet kultūraugi nīkuļo. Kultūraugiem, neskaitot organisko mēslojumu, šie 12 elementi nodrošina 98 % nepieciešamās barības, bet pārējie 70 Mendeļejeva tabulas elementi – 2%.

3. Ģeopatogēno zonu ietekme uz cilvēkiem.

Kā apgalvo Otto Bergmanis, Austrijas ģeopatalogu apvienības vadītājs, ģeopatogēnā iedarbība maina šūnas šķidro struktūras spraigumu, kas izraisa DNS struktūrā destabilizācijas procesu. Tiek pieļauts, ka attiecība starp labās un kreisās polaritātes elektromagnētiskiem laukiem noved pie „sitienu efekta”, kas savukārt grauj DNS un RNS ģenētisko matricu.

V. Kasjanovs, kas pētīja to cilvēku veselību, kas ilgstoši atradās ģeopatogēno zonu ietekmē, to raksturo šādi : „Biopatogēnās zonas iedarbība uz cilvēka organismu vienmēr ir negatīva. Pie tam tā ne tikai samazina organisma augšanas un vairošanās spējas, bet arī pastiprināti tērē imūnās spējas. Bioloģiskais organisms veic paaugstinātu enerģētisko patēriņu, kam seko enerģētiskais nogurums un finālā slimību, saslimšanu stadija”.

Slimniekam tiek konstatēts:

1. Centrālās nervu sistēmas novājināšanas, kas izpaužas kā aizkaitinātība, haotisms, nesakarīgā runa, strauja atmiņas pasliktināšanās, darbaspēju kritums, kustību koordinācijas traucējumi. Tādiem cilvēkiem ir pastāvīgs diskomforts, naktī – bezmiegs, bailes, galvassāpes.

2. Organisma fermentējošās aktivitātes kritums, kuņģa-zarnu trakta, aizkuņģa dziedzera, bronhu fermenti atrodas hipofunkcijas stadijā.

3. Hormonālas sistēmas nestabilitāte (tiek novēroti hormonāli aktīvi veidojumi dažādos orgānos, labdabīgi audzēji pārveidojas par ļaundabīgiem).

4. Sirds muskuļa enerģētiskais nogurums un sirds-asinsvadu sistēmas pataloģisks stāvoklis (klīnika-arteriālā spiediena straujas izmaiņas, hiperkrīzes, neirocirkulārā distonija, sirds ritma traucējumi. No tā kā rezultāts insults un miokarda infarkts.

5. Organisma imūnās sistēmas nospiestība izpaužas ka ilgstoša slimošana, kas pāriet hroniskā formā, palielināts komplikāciju procents.

6. Asinsainas izmaiņas.

V.Landa atzīmē, ka pilnīgi bezcerīgi gaidīt, ka cilvēka organisms pielāgosies pie biopatogēnās zonas. Uzturēšanās šajās zonās provocē dažādu saslimšanu palielināšanos, īpaši onkoloģisko. Pie tam šī disharmoniskā fona klātbūtne neļauj zālēm veikt harmonizējošu efektu, pasliktina vai pat neļauj veikt ārstēšanu.

4. Ģeopatogēno zonu noteikšana.

Eksistē vairāki varianti ka noteikt ģeopatogēnās zonas.

Pats vienkāršākais – ielaist istabās suni. Tur kur suns apguļas, cilvēka veselībai nekas nedraud. Kaķis kā indikātors neder. Neko no mēbelēm nevar likt tur, kur atpūšas kaķis. Bet dzīvais indikators slēpj sevī arī lielu kļūdas varbūtību. Tāpēc, lai izslēgtu šo varbūtību lieto instrumentus. Šos instrumentus jau piemin Plutarhs, Cicerons, Avicenna, Ņūtons, Gēte, Lomonosovs, Mikluho-Maklajs, Cialkovskis, nosaucot to par burvju nūjiņu. Mūsdienās to sauc par „bioradometru”. Tas ir gan Moiseja spieķis, par rīkste rīkstnieka rokās, gan metāliskais rāmītis. Ģeopatogēnās zonās bioradometrs sāk ievērojami uztraukties, trīcēt un grozīties cilvēka rokās, fiksējot enerģētiski „sliktās” vietas lielumu un atrašanos vietu.

Pats populārākais ir L burta veida rāmītis. Bet biolokācijas procesā ir virkne grūtību, piemēram, 2 dienas pirms tam neēst, nedomāt ne par ko citu, kā par veicamo darbu, darba procesā nenervozēt, un citas. Līdz ar to katri 100 metri pētāmās teritorijas atņem tik pat daudz spēka, kā 5 km kross. Mezglu vietā rāmītis krustojas.

Vēl ir variants lietot svārstu uz dzīvojamās mājas vai teritorijas plāna. Atkarībā no tā kurā virzienā kustas svārsts (pa pulksteni vai pret), tas signalizē par ģeopatogēno zonu klātbūtni.