Biolokācijā operatora darbību vada nezināms psihofizisks efekts. Bez tam, noskaidrots, ka daudzi talantīgi biolokatori (rīkstnieki) vispār var iztikt bez rīkstītēm, rāmīšiem vai svārstiņiem un veikt savu darbību praktiski intuitīvi, balstoties uz sajūtam savās plaukstās.
Vietās, kuras uzrāda rīkstnieki, mainās virsmas ūdens spraigums.
Amerikāņu pētniece E.Džurka, izmantojot elektroencefalogrāfu, pētīja biolokācijas speciālistu smadzeņu elektrisko aktivitāti laikā, kad tie veic darbības ar rāmīšiem. Viņas pētījumi parādīja, ka šinī laikā operators atrodas īpašā koncentrētā stāvoklī, kurš ir tuvs meditācijai, kad cilvēkam atslēdzas parastie apziņas regulācijas mehānismi un viņš iegrimst miegam līdzīgā stāvoklī. Ja biolokācijas pētījumi ieilgst, speciālists ļoti spēcīgi nogurst un pazeminās viņa darba efektivitate.
Virknē valstu, tādās kā Amerika, Vācija, Čehija, jau ir izveidotas īpašas iekārtas, kas spēj noteikt ģeopatogēnās zonas. Zemes starojuma mērīšanas metodes ir ļoti dažādas. Parasti speciālisti lieto biorāmīšus, kuru rādījumus salīdzina ar fizisku iekārtu datiem. Eksistē arī diagnostikas medicīniskas metodes, piemēram doktora Ašofa tests, kas nosaka asiņu elektriskās īpašības. Eksistē ķīmisks tests, kad mainās organiskās krāsvielas krāsa, kad tas nokļūst energoaktīvā zonā. Var novērot kā mainās cilvēka ķermeņa elektriskā pretestība utt.
Īstu revolūciju ģeofizikā, biolokācijā un ģeobioloģijā veica iekārta IGA-1, kuru izveidoja krievu izgudrotājs A. Kravčenko, Ar šīs iekārtas palīdzību var izmērīt ļoti svarīgu Zemes dabīgā elektromagnētiskā lauka diapazonu pilsētas apstakļos, kur elektromagnētiskie traucējumi ļoti apgrūtina Zemes starojuma noteikšanu. A. Kravčenko iekārta precīzi un objektīvi parāda ģeopatogēnās zonas, līniju robežas un to krustpunktus. Bez tam, iekārta ļauj fiksēt, mērīt un izveidot apjomīgu (trīsdimensiju) attēlu, kas parāda bīstamo vietu un enerģētisko plankumu-stabu atrašanos vietu.
Sensofotografēšanas un fotomonitoringa rezultāti parāda, ka ģeopatogēnās zonas praktiski darbojas nevienmērīgi, un parasti, secinot pēc starojuma (staru, stabu un joslu veidā) un tā pazušanas, var secinat, ka šīs zonas „ieslēdzas” un „izslēdzas”, sašaurinās vai paplašinās vai arī pilnīgi pazūd.
